Jautājumi un atbildes par Parlamenta nostāju sarunās par budžetu
Eiropas Parlamenta un ES Ministru padomes sarunas par nākamā gada budžetu nonāca strupceļā, kad pirmdienas vakarā dalībvalstu mazākums stūrgalvīgi atteicās apspriest procedūru, ar kuru Parlaments tiktu iesaistīts diskusijās par ES finanšu sistēmu, un netika ņemts vērā, ka Parlaments iepriekš bija piekāpies vairākos svarīgos jautājumos.
EP sarunu grupa bija atkārtoti paudusi gatavību 2011.gadā samazināt maksājumu pieaugumu līdz 2,91 procentam, lai gan EP jau iepriekš bija noteicis, ka saistību maksimālais apjoms (kas nosaka turpmāk veicamos maksājumus) nepārsniedz 1 %. Taču EP deputāti ir arī atkārtoti pauduši vēlmi sākt sarunas par to, kā Parlaments varētu iesaistīties ES budžeta finansēšanas sistēmas pārskatīšanā, lai padarītu to izturīgāku pret krīzēm.
Kāpēc Parlaments vēlas tikt iesaistīts sarunās par finanšu perspektīvu 2014.-2020. budžeta gadam?
Parlaments ir norūpējies par to, ka attiecībā uz visām jaunajām politikas jomām un jaunajiem uzdevumiem, ko dalībvalstu valdības uztic ES, tostarp Lisabonas līgumā paredzētajiem, aizvien biežāk ir nepieciešami neparedzēti grozījumi budžetā vai sliktākajā gadījumā nav iespējams atrast līdzekļus šo politikas jomu un uzdevumu finansēšanai.
Ja EP tiks iesaistīts sarunās, piemēram, piedaloties novērotājiem, Parlaments varēs ne tikai sniegt savu ieguldījumu, bet, rūpīgi sekojot debatēm un dažādiem piedāvātajiem risinājumiem, varēs vieglāk pārliecināt EP deputātus apstiprināt sarunu rezultātu.
Lai pieņemtu nākamo daudzgadu finanšu perspektīvu, ir vajadzīga Parlamenta piekrišana. Tā kā deputātiem ir jāpamato savs balsojums vēlētājiem, viņiem jābūt pilnībā informētiem par iespējamo procesu, un viņiem ir jābūt arī spējīgiem šo procesu ietekmēt. Ja deputāti uzskatītu, ka Padomes ierosinātā finanšu shēma nav pietiekami laba Eiropas pilsoņiem, viņiem tā būtu jānoraida kopumā.
Lai izvairītos no šādas situācijas, proti, budžeta krīzes, Parlamentam, Padomei un Komisijai saskaņā ar Līgumu ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sekmētu finanšu perspektīvas pieņemšanu. Parlaments uzskata, ka būtu lietderīgi procesā jau no sarunu sākuma vairākus deputātus iekļaut kā novērotājus. Ja svarīgu jautājumu risināšanā piedalītos Parlamenta pārstāvji, viņi varētu ieteikt dalībvalstīm, kā būtu jārīkojas, lai panāktu, ka deputāti pieņem ierosināto tekstu.
Vai Parlaments prasa ieviest ES nodokli?
Neprasa. Vairākums EP deputātu uzskata, ka ES nodokļa ieviešana ir pilnīgi nereāla. Lai ieviestu šādu nodokli, ir nepieciešama ne tikai vienprātība Padomē, bet arī tā pieņemšana visos dalībvalstu parlamentos, proti, tā sauktā dubultā vienprātība. Tas, ko Parlaments prasa, ir sākt diskusijas par jauniem ES ienākumu avotiem, nespriežot pāragri par to, kādi ienākumu avoti tie varētu būt.
Galvenais iemesls ir tas, ka pašreizējā sistēmā tiek radīts pārāk liels spiediens uz dalībvalstu budžetiem, tādējādi padarot ikgadējo budžeta procedūru ļoti sarežģītu un tādu, kurā galveno uzmanību pievērš nevis budžeta saturam, bet kopējam apjomam.
Eiropas Komisija budžeta pārskatā (19. oktobrī) ierosināja vairākus variantus.
Parlaments vēlas vienoties par procedūru un par dialoga darba kārtību, lai vienošanos varētu panākt, pirms ES lemj par nākamo ilgtermiņa budžeta shēmu ("daudzgadu finanšu shēma, DFS", kas pazīstama arī kā "finanšu plāns").
Kāpēc Parlaments tagad ir piekritis palielinājumam par 2,91 %?
Komisija ir iestāde, kas pārvalda un īsteno ES budžetu, tāpēc tā vislabāk var aprēķināt maksājumu līmeni konkrētam gadam.
EP deputāti tādēļ bija savā balsojumā atbalstījuši Komisijas aprēķinu par 2011. gadā nepieciešamajiem maksājumiem, t. i., par 6 % vairāk, nevis par 2,9 %vairāk.
Padome izvirzīja galveno nosacījumu attiecībā uz vienošanos par budžetu — pieņemt zemāku maksājumu līmeni. Lai gan deputāti, iespējams, to neuzskatīja par reālu situāciju, bet tomēr viņi zināja, ka budžeta būtiskā daļa ir saistību apjoms.
Maksājumu apjoms, par ko ir panākta vienošanās, vienīgi regulē termiņus — līdz kuram laikam jānomaksā rēķini —, turpretī saistības ir politiski lēmumi, kas nosaka, cik daudz un kam ES vajadzētu izdot līdzekļus īstermiņā un ilgtermiņā.
Tā kā ekonomiskais stāvoklis ES ir smags, Parlaments aizstāv viedokli, ka saistības ir jāpalielina aptuveni par 1 % — zem inflācijas līmeņa.
Vai Parlaments prasa izmaiņas Līgumā?
Neprasa. Lisabonas līgumā ir teikts, ka saistībā ar sarunām par nākamo ilgtermiņa budžeta shēmu ("daudzgadu finanšu perspektīva jeb shēma", kas pazīstama arī kā "finanšu plāns"), Padome, Komisija un Parlaments "veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu tās pieņemšanu" (LESD 312. panta 5. punkts).
Vairākumā gadījumu attiecībā uz gada budžetu, finanšu perspektīvu un pašu resursiem triju minēto iestāžu priekšsēdētāji "attiecīgi rīkojas, lai sekmētu pārrunas un attiecīgo iestāžu nostājas saskaņošanu nolūkā veicināt šīs nodaļas noteikumu piemērošanu" (LESD 324. pants).
Parlaments vēlas vienoties par to, ko tas nozīmē praktiski, t. i., noteikt pragmatisku darba metodi.
Vai Parlaments vēlas lielāku budžetu nākotnē?
EP deputāti grib, lai budžeta shēma (un maksimālie apjomi) 2012. gadam un 2013. gadam būtu pietiekami elastīga, lai varētu piešķirt līdzekļus to jauno uzdevumu īstenošanai, ko ES ir apņēmusies veikt kopš finanšu perspektīvas pieņemšanas pirms pieciem gadiem.
Tādējādi vajadzīgi līdzekļi Ārējās darbības dienestam, preventīviem pasākumiem turpmāko finanšu krīžu novēršanai, tostarp lielāks finansējums jaunajām finanšu uzraudzības iestādēm, kā arī cīņai pret klimata pārmaiņām un kodolsintēzes enerģijas pētniecības projektam "ITER", kuru dalībvalstis vērtē ļoti atzinīgi.
Šāds pielāgojums nenozīmē, ka jāpalielina kopējais ES budžets, bet drīzāk jāpalielina iespējas pārvietot līdzekļus no vienas budžeta pozīcijas uz citu. Patlaban ir ļoti grūti pārvietot līdzekļus starp dažādām budžeta daļām.
Ko nozīmē tas, ka Parlaments uzstāj uz budžeta elastīgumu?
Vēl viens Parlamentam svarīgs aspekts — rūpējoties par to, lai būtu pietiekami daudz līdzekļu Padomes pieņemto lēmumu īstenošanai — ir tā sauktā elastīguma rezerve.
Tas nozīmē — ja ir reāla, bet neparedzēta nepieciešamība pēc ievērojamiem papildu līdzekļiem, tad ES budžetā var ieskaitīt papildu līdzekļus 0,03 % apmērā no nacionālā kopienākuma.
Iepriekš šo elastīgumu Padome piemēroja, lai finansētu Eiropas satelītu sistēmu Galileo, mazinātu pārtikas krīzi Āfrikas valstīs un lai nodrošinātu finansējumu ekonomikas atveseļošanas tiesību aktu kopuma izpildei, par kuru lēma pagājušajā gadā.
Padome patlaban pauž viedokli, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu ir vienprātīgi jāpieņem lēmums par elastīgumu 0,03 % apjomā, savukārt iepriekš šāda veida lēmumu Padomē pieņēma ar kvalificētu balsu vairākumu, bet Parlamentā pēc tam bija jāsaņem 3/5 balsu vairākums.
Tas bija noteikts Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (22. punkta otrais ievilkums). Šis nolīgums ir atkārtoti jāapspriež pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, taču, atceļot šo nosacījumu, varētu rasties situācija, kad jebkura dalībvalsts var bloķēt lēmumu Padomē.
Vai Parlaments vēlas lielāku ietekmi ES budžeta jomā?
Parlaments vēlas, lai tiktu īstenots Lisabonas līgums, — ne vairāk, ne mazāk.
Ar Lisabonas līgumu konkrētas pilnvaras tiek nodotas EP deputātiem kā 500 miljonu ES pilsoņu tieši ievēlētiem pārstāvjiem. Parlaments vēlas, lai tiktu panākta vienošanās, kā šīs pilnvaras vajadzētu īstenot praktiski.
Saistībā ar nākamā ilgtermiņa budžeta shēmas ("daudzgadu finanšu perspektīva/shēma, kas pazīstama arī kā "finanšu plāns") izstrādi deputāti vēlas vienoties ar pārējām iestādēm par darba metodi. Attiecībā uz jaunu daudzgadu finanšu perspektīvu ir prasība saņemt Parlamenta piekrišanu.
Lai sekmētu teksta pieņemšanu Parlamentā un novērstu strupceļu, Parlaments ir ierosinājis modeli, kuru agrāk izmantoja Starpvaldību konferences un kurā visās diskusijās piedalītos trīs EP deputāti.
Kādas bija Parlamenta prasības sarunās?
Priekšsēdētāju konference izvirzīja septiņas prasības, sagaidot no Padomes stingru apņemšanos, ka tiks veikti pasākumi, lai iesaistītu Parlamentu turpmākajās sarunās par ES finanšu sistēmu (daudzgadu finanšu perspektīvu).
Sākotnējie septiņi punkti bija šādi:
• nepieciešamība pēc patiesa stratēģiskā dialoga ar Padomi (kā noteikts Līgumā);
• pietiekams kopējais izdevumu apjoms;
• orientācija uz "Eiropas pievienoto vērtību" (Komisijai vajadzētu veikt pētījumu, kurā būtu jāanalizē, ko iedzīvotāji gūst no tā, ka izdevumi notiek ES līmenī, nevis dalībvalstu līmenī);
• budžeta pielāgošana Lisabonas līgumam (pašreizējās budžeta shēmas aktualizēšana atbilstīgi tādiem ES jaunajiem uzdevumiem, kuri izriet no Lisabonas līguma, kā, piemēram, EĀDD);
• termiņa vidusposma pārskatīšana, proti, pašreizējās finanšu perspektīvas pielāgošana 2012. un 2013. gadam (tas nenozīmē, ka budžeta izdevumi noteikti palielināsies, bet ka ir vajadzīgi līdzekļi, lai pielāgotos Lisabonas līguma prasībām, finanšu krīzes seku mazināšanas pasākumiem un citiem jauniem projektiem);
• nozīmīgi pašu resursi (diskusiju sākšana par jauniem ES budžeta finansējuma veidiem, sākuma posmā vienojoties tikai par darba metodi un grafiku);
• pienācīga iesaistīšanās sarunās par daudzgadu finanšu shēmu (kā noteikts Līgumā).
Nav vienošanās. Kas notiks tālāk?
Komisija ir paziņojusi, ka tā sagatavos jaunu budžeta projektu pēc iespējas drīzāk. Pēc Komisijas priekšlikuma Padomei ir jāpieņem sava nostāja viena mēneša laikā, un pēc tam 42 dienu laikā deputātiem ir jāizlemj, vai to apstiprināt.
Šie ir galīgie termiņi, bet iestādes, protams, var pieņemt savu nostāju daudz agrāk, lai pēc tam panāktu vienošanos decembrī.
Parlaments paļaujas, ka ES valstu un valdību vadītāji, kuri satiksies augstākā līmeņa sanāksmē 16. un 17. decembrī, varēs pārvarēt strupceļu sarunās.
Kādas būs sekas tam, ka vajadzēs atgriezties pie provizorisko divpadsmitdaļu sistēmas?
Kamēr nav 2011. gada budžeta, tiks izmantots iepriekšējā gada budžets, kurā gada summas sadalītas 12 daļās pa mēnešiem. Tā sekas ir smagas, taču ne graujošas. Provizorisko divpadsmitdaļu sistēma nozīmē, ka budžets tiek veidots pa mēnešiem katrā kategorijā, un mēneša budžets ir precīzi viena divpadsmitā daļa no 2010. gada budžeta. Šajā sistēmā netiek ņemts vērā, ka dažos mēnešos maksājumi ir lielāki nekā citos. Šo problēmu risina, pamatojoties uz Līguma 315. pantu, kurā teikts, ka "Padome pēc Komisijas priekšlikuma var atļaut izdevumus, kas pārsniedz vienu divpadsmito daļu", lēmumu pieņemot ar kvalificētu balsu vairākumu. Eiropas Parlamentam trīsdesmit dienu laikā jāizlemj par konkrētās summas apstiprināšanu vai samazināšanu.
Šis jautājums būs īpaši steidzams lauksaimniecības jomā. Dalībvalstis ir pārskaitījušas avansā tiešos maksājumus lauksaimniekiem EUR 30 miljardu apmērā, un Eiropas Komisijai šī summa dalībvalstīm ir jākompensē 2011. gada janvārī. Pamatojoties uz provizorisko divpadsmitdaļu sistēmu, Komisijai būs pieejami līdzekļi tikai EUR 6 miljardu apmērā, un tāpēc gan dalībvalstīm, gan Komisijai radīsies problēma.
Šis ir tikai viens piemērs tam, kādas sekas radīsies, ja līdz janvārim budžets netiks apstiprināts.
Problēmas ar budžetu radīsies visās jaunajās politikas jomās, jo 2010. gada budžetā tām nav paredzēti līdzekļi (vai to ir maz). Tas attiecas, piemēram, uz jaunajām finanšu uzraudzības iestādēm, Ārējās darbības dienestu un kodolsintēzes enerģijas pētniecības projektu (ITER). Budžeta projektā 2011. gadam bija plānots 14 % palielinājums kohēzijas politikai. Arī šajā jomā būs vajadzīga "lāpīšana" — līdzekļu pielāgošana.
Saites papildu informācijai
Turpmāk norādītās saites papildu informācijai un uzziņai par Parlamenta rīcību saistībā ar budžeta saskaņošanas procedūras noslēgumu un par ES 2011. gada budžetu.
